Kā esmu no jauna definējis bēdu posmus un sapratu, ka tas nepavisam nav lineārs

"Es viņiem atgādinātu, ka nav pareiza ceļa," skaidroja dr. Jēkabs, kurš specializējas bēdu un mīlestības krustojumā. “Bēdas ir emocija un pieredze, kas mums jāpadodas. Es domāju, ka tas var paiet daudz dažādu formu un ka, jo vairāk jūs mēģināt sevi ievietot kastē, kad runa ir par bēdām, jo ​​mazāka iespējamība, ka jūs to pārvietosit. Jo vairāk jūs ļausit tam dabiski izvērsties, jo lielāka iespējamība, ka jūs to pārvietosit ātrāk.”

Kad es pirmo reizi pazaudēju savu mammu. Es jūtu, ka šobrīd lecu starp noliegumu un dusmām, un es zinu, ka jūtos vainīgs par to.

Piemēram, es esmu izmantojis Instagram kā žurnālu savām bēdām kopš 21 gadu vecuma, kad pazaudēju vecmāmiņu, kura mani uzaudzināja. Šogad es jutos tik samulsis, ka atkal gribēju dalīties ar savu kopienu, ka man bija vēl viena bēdu diena un ka vēl viena liela diena bez mammas mani svēra. Manas bēdas nav jauna, bet dažreiz tā jūtas jauna un svaiga, un tā jutās nepareizi.

Pēc DR teiktā. Jēkabs, es neesmu izņēmums, es esmu daļa no lielākas realitātes.

"Bēdas var būt viļņotas. Kādu dienu jūs varētu justies labi, un tad nākamo jūs gandrīz notrieca pieredze-tā ir absolūti normāla, "viņa saka. "Ir gandrīz [labākais] gaidīt, ka nezināt, ko jūs pārdzīvojat. Paredziet neparedzamu, kad runa ir par bēdām."

"Bēdas var būt viļņotas. Kādu dienu jūs varētu justies labi, un tad nākamo jūs gandrīz notrieca pieredze-tas ir absolūti normāls."-Jordana Jacobs, PhD

Dr. Jēkaba ​​ieskats lika man saprast kaut ko, ko manas kauna sajūtas aizēno, turoties pie tā, ko es zinu par bēdām, tas ir padarījis to, ko es nezinu, jūtos mazāk milzīgi un izdzīvojami. Vārda saukšana sev, “bēdu dienas”, lai aprakstītu dienu spaini, kad bēdas ir pārāk smagas. Es pievērsos sociālajiem medijiem kā drošu patvērumu, jo ar Instagram un Facebook lapām un grupām, kas ir veltītas sarunām par bēdām, piemēram, B variantu, mūsdienīgu zaudējumu vai vakariņu ballīti, man nav jāstrādā, lai atcerētos, ka es neesmu vienīgi. Ikviens cits, kurš izvēlas dalīties savās bēdās ar sabiedrību.

"Es domāju, ka mūsu kultūra, mēģinot mēģināt izprast kaut ko tik grūti saprotamu. Jēkabs. “Tas galu galā liek mums justies kā mēs skumjam nepareizi. Tas bēdām pievienos vairāk skumju, piemēram, “es daru kaut ko nepareizi.""

Dalība sarunās un grupās, kuru centrā ir bēdas, man palīdz novērst cerības, ka mums nav paredzēts runāt par zaudējumiem, un mums nav domāts, lai justos bēdas ārpus paredzētajām dienām. Es domāju, ka šeit var rasties mans apmulsums vai jebkura apmulsums attiecībā uz bēdām. Kaut arī sarunas par bēdu realitāti kļūst arvien populārākas, mūsu ikdienas dzīve ar tām nav pārpludināta, ja vien mēs tās nemeklējam.

Mammas dzimšanas dienā es jutu, ka turas pie bēdām, kuras tikai es zināju. Paplašinot manu definīciju, iekļaujot visu citu pieredzi.

"Es nezinu, vai mēs kādreiz patiešām pārstājam skumt, kad piedzīvojam ievērojamus zaudējumus," skaidro Dr. Jēkabs. "Tas ir atkarīgs arī no tā, kā jūs definējat bēdas, ir vairāk akūtu fāžu nekā citi, bet, zaudējot [kādu], ir zināma veida sāpes, kuras jūs varat [vienmēr] nēsāt sev līdzi."

Kā pievienošanās “Dead vecāku klubam” bija labākais, ko šis darbinieks izdarīja pēc tēva zaudēšanas. Turklāt, kā rīkoties ar neviennozīmīgiem zaudējumiem vai zaudējumiem, ja slēgšana nav iespēja.