Kopš mana tēva nāves skriešana ir kļuvusi par būtisku veidu, kā tikt galā ar manām bēdām

Kopš mana tēva nāves skriešana ir kļuvusi par būtisku veidu, kā tikt galā ar manām bēdām

Sākumā, jūtoties pārgalvīgi, es izmēģināju jaunu maršrutu un beidzu zaudēt. Es aitīgi gāju mājās caur golfa laukumu, pārāk noguris, lai nospūtu vēl vienu soli. Es nejutos daudz labāk, bet tas kaut kā palīdzēja manam fiziskajam stāvoklim, lai tas atbilstu juceklim manā galvā.

Tagad es pieturos pie tā paša pazīstamā maršruta uz leju kalnā, parkā, garām Bramble plāksteriem, kur tētis mani aizveda ar ogu, aizslēdzoties ar bērniem. Ar laiku, kad esmu ārpus ceļa un uz lauka, es vienmēr kaut kādā veidā jūtos labāk. Mierīgāks. Skaidrāks. Ritms atvieglo manu domu rēcienu, lai es tās varētu redzēt pa vienam. Tad tas ir atpakaļ kalnā, un viss, ko es varu darīt. Es mājās esmu elpas vilciens un jūtos tikai nedaudz labāk nekā tad, kad es sāku.

Es esmu tāds cilvēks, kurš smieklīgi vēlas sasniegt labākās atzīmes par manu skumšanu, tāpēc es reģistrējos pie psiholoģes Šarlotes Foksa Vēbera. Savā darbā ar sērojošiem klientiem viņa ir atklājusi, ka vairums ir guvuši labumu no fiziskām vingrinājumiem viņu procesa ietvaros.

“Gandrīz katram manam klientam cilvēkiem ir nepieciešama kustība, kad viņi skumst,” viņa saka. “Ir ļoti smaga sajūta, kas nāk ar bēdām, un jūs ne vienmēr varat runāt no tā izejas.”

Esmu pārsteigts, dzirdot to. Es biju domājis, ka, lai pārietu pa savām bēdām, man tas ir jāsaskaras, liek man to sajust. Bet Vēbers saka, ka tā ne vienmēr ir labākā stratēģija.

“Ja jūs vienkārši sēdējat un domājat par kaut ko no katra leņķa, notiek stagnācija, kas var būt nepanesama un apļveida, un var pasliktināt rumināciju.”

Lielākā daļa ekspertu ir vienisprātis, ka vingrinājums ir laba ideja kopumā bēdu apstrādei. Tādas grāmatas kā Jūlija Samuela Bēdu darbi Iesakiet veidot sirds un asinsvadu aktivitāti regulārā režīmā, lai palīdzētu regulēt ķermeni, kā arī veselīgu uzturu un relaksācijas vingrinājumus. Lai gan Bēdu specialistu dibinātāja Marija Beilija.org, brīdina par vingrinājumu izmantošanu kā uzmanības novēršanas izturēšanos: “Parasti cilvēkiem mēģina aizstāt viņu zaudējumu sajūtu, zemapziņā aizpildot tukšumu. Daži pievēršas ēdienam, citi var pievērsties alkoholam, bet vingrinājumi ir izplatīti uzmanības novēršana, ņemot vērā labās jūtas, kuras jūs no tā saņemat. Ja jums šķiet, ka jums ir nepieciešams lielāks un labāks vingrinājums “hits”, varētu būt laiks apstāties un padomāt, kāpēc. Varētu būt, ka jums ir jāatzīst savas jūtas, runājot ar kādu, kuram uzticaties, vai arī jums, iespējams, būs jāatrod kāda profesionāla palīdzība.”

Vismaz līdz šim es neredzu lielas briesmas, ka skrienot kļūt par atkarību no manis. Bet tas tomēr ir kaut kas tāds, ko man ir piespiešana darīt, nevis lieta, ko es mēdzu sevi piespiest. Kad raugās nervozās emocijas, manas čības turpinās.

Skriešana tagad ir vieta, kur es varu sajust dusmas un būt skumjās, un lai tā plūst caur manām vēnām. Bet skriešana ir arī vieta, kur es varu justies droši no šīm emocijām, nevis satriekti.

Es nesaku, ka skriešana visu padara visu pareizu. Es nesitu neko tādu kā skrējēja augsto. Bet kaut kā ik pēc dažām dienām dauzot ietvi, palīdz man saprast savas jūtas, mazāk par savām dusmām uz virtuves piederumiem un kaut kā atstājiet mazliet skumjas aiz muguras.

Skriešana nav vienīgais veids, kā pāriet cauri bēdām. Izmēģiniet šo jogas plūsmu sirds sāpēm: